"9:0"
Braucam mājās. Lielajam dēlam deguns zemē- piekusis, nerunā… ik pa laikam uz dēlu pametu acis un vienā brīdī pamanu, ka viņa emocijas jau ir pārvērtušās dziļā vienaldzībā…
Tas ir futbols, kas 11 gadīgajam puikam lika izjust dažādu emociju gammu, vēl jo vairāk, ka šo spēli vēroju es.
Ļāvu viņam atpūsties un tā sakot "atjēgties". Vakarpusē mums sarīkoju filmu vakaru- čipsi, siera mērcīte un iemīļotais dzēriens.
"Mamm, bet tu redzēji, kā man sanāca to bumbu… un tad es lidoju… redzi kāds man zilums tagad… bet jā… vārtos to bumbu man nesanāca…" Ēzdams čipsus dēls atvērās… filma skan kaut kur fonā…
"Dēls, kāpēc tu spēlē futbolu, kāpēc tu ej uz treniņiem?" Šos jautājumus es esmu uzdevusi vairākkārt arī iepriekš, kad bija reizes, kad negribējās treniņu, bet gan ar puikām padauzīties…
"Es nesaprotu kāpēc mums nesanāca..." dēla teiktajā parādās vainas nots.
"Redzi, dēls, futbols ir komandas spēle, kur jums ir jāsadarbojas, bet, lai sadarbība veiksmīgi notiktu- vispirms jums katram pašam ir jāsaprot ar kādu nodomu un kādu mērķi jūs ejat uz treniņiem, katram atsevišķi, bet visiem līdzīgs."
"????" puika "uzkārās". Redzu, ka "jāpārstartē"…
"Tu ej uz treniņiem, lai uzvarētu sacensībās, vai tāpēc, ka tev patīk šis sporta veids. Tu treniņos dari maksimālo un ar pilnu atdevi ar prieku un gandarījumu, vai to uzver kā "moku kambari". Vai tu izbaudi treniņus un attīsti sevi, savas prasmes, un reizē arī saproti, kas tev nepadodas, un vai tu vēlies to pilnveidot pat tad, kad treniņi nenotiek?
Un tu pats… godīgi… spēj pateikt, ka pat tad, kad jūs neuzvarat, tu darīji visu ar pilnu atdevi un visu, kas bija no tevis atkarīgs?
Bet atceries- tev nav jāuzņemas atbildība par visu komandu.
Galvenais ir tev pašam saprast- kāpēc tev patīk šis sporta veids un, ko tu paņem no katra treniņa. Ar kādām sajūtām un nodomu tu uz tiem ej un izej!"
…un tā mūsu filmas vakars pārvērtās par sarunu vakaru… un galvenā atziņa man-, ka nedrīkst čipsus ēst uz nakti…