Gaisma, kura izgaismo

Skaistais pavasara laiks. Logos iespīd spoža saule un… ak vai… tā izgaismo tumšos kaktus, kuriem ilgstoši, tumšajā, bet tik skaistajā laikā, netika pievērsta pienācīga uzmanība un attieksme … putekļu kārta, gruži, netīrība, dubļi… kāds skumīgs zirnekļu tīkls…

Un šeit parādās izvēles iespējas jeb iespējamie scenāriji…

... godīgi atzīt un pieņemt to, kā savu paviršību, slinkumu un ar apņēmību tīrīt, spodrināt, kārtot un būt ar pateicību spožajai saulei, ka deva iespēju, ka beidzot viss ir tapis skaidri redzams un saprotams, ka beidzot varēs ieviest telpās svaigumu, izpratni, kārtību un jaunu enerģiju...

vai… mēģināt iestāstīt sev un citiem, ka tie nemaz nav gruži, netīrība, bet gan foršas, īpašas lietas, ar mīlestību radītas, debesu sūtītas un tā bij jānotiek un vispār šeit ir arī vainīgais- saule! Tā rada nekārtību un spīd, kur nevajag, ja tā tā nedarītu, tad nemaz tā nenotiktu un vispār tā ir visu nelaimju radītāja un cēlāja, un no tās labāk būtu atbrīvoties…

vai… saskanīgi izrotāt un izpušķot tās vietas un sevi, un pateikt- cik tas viss bija smagi un smags darbs ar sevi un šobrīd tā ir manis labākā versija un es dzīvoju savu labāko dzīvi, baudu to un izceļu savas skaistākās īpašības, un man tas obligāti ir jāparāda arī citiem, jo skaisti taču, jo smagi centos….

bet… gruži un netīrība, dubļi un varbūt pat mēsli… ir un paliek tādi, kādi tie ir, lai kā arī tu tos nosauktu, lai ko tu vainotu un vai ko tu ar tiem darītu…

Pateicība spožajai saulei un spožajiem cilvēkiem, jo viss tik ļoti izgaismots tiek!