Uz skatuves galma āksts un visi citi "zvēri"

Mazliet ironiski, mazliet naivi, bet par būtisko...

Savā dzīvē katrs vēlas būt režisors, kurš izstrādā scenāriju pēc savām vēlmēm un iedalītām lomām. Un katrai lomai ir izveidots, pēc saviem ieskatiem, īpašs tēls līdz pat sīkai niansei. Viss darbojas līdz brīdim, kad kāds sāk neatbilst- karalis vairs nav karalis, bet vairāk izskatās pēc galma āksta. Daiļava, kurai vienmēr vajadzētu būt skaistai un mīlošai izrādās, ka ir īgna un no rītiem izspūrusi. Tikumības sludinātājs vairs nešķiet tik tikumīgs, jo attaisno jebkuru, kurš nav tik šķīsts kā baušļi runā, jo kuram gan negadās…. arī pašam... Vienīgais, kurš atbilst lomai ir krodzinieks, jo tur viss patiess un īsts…
Un realitātē viss sāk izskatīties kā sliktā anekdotē… bet nekas… visu taču var labot… tā sakot "pievilkt aiz ausīm" tā kā vajag un, ja kurš neticēs- iestāstīs! Ja nenostrādās, tad padarīs par- pie visa vainīgo jeb ļauno tēlu.

Un nav svarīgi, kurš tiek "pievilts aiz ausīm"- sevi vai kādu citu.

Nu, piemēram, karalis vai karaliene, bet tam nav nozīmes, runa ir par to, kāda būtība slēpjas zem augstmaņa maskas. Parasti šis tēls vēsta- cēlumu, cildenumu, varenību un tā tālāk un tā joprojām… To visu var uzburt un slavināt tik cik uziet… bet tāpēc galma āksts nekļūs par karali, jo tā nav viņa būtība… agri vai vēlu āksta personība nomāks karaļa tēlu… slavini un sludini cik gribi… nu izlīdīs tā galma āksta cepure no kroņa apakšas.

Ar daiļavām ir interesantāk, ja karaļvalstī ir viens karalis vai karaliene, tad daiļavu ir daudz un parasti tās "čupojas" baros un visas ir vienādas. Viņas jūsmo viena par otru, izsaka komplimentus, sūta bučinas un ziediņus, iedvesmojas un tā sakot- piepilda vai uzpilda viena otru. Īsti nevar saprast, kā tas notiek, bet arī tas nav svarīgi! Galvenais, kāda būtība slēpjas zem šī tēla… Bet, tas taču arī nav svarīgi! Galvenais ir skaistums!!! Jo skaistums dara pasauli labāku pat, ja zem tā slēpjas mātes, kuras novārtā atstājušas savus bērnus, vieglas dzīves meklētājas, skaudīgas un netīras būtnes, uzdzīvotājas, liekulīgas, lišķīgas un būtībā tukšas … tās, kas visus mīlēdamas izbradā svešas ziedu dobes …, jo tikai mīlestība izglābs pasauli!!! Tas taču ir skaidrs visiem! Vai, tad ne?

Tikumības sludinātāji ir tie, kas parasti zina kā vajag, jo ir tāds augstāks spēks, kurš to visu ir noteicis un uzrakstījis. Viņš tam visam seko līdzi, jo ir tiešā saskarsmē… sarunājas… bet… vienmēr, taču, ir izņēmumi. Nav īsti skaidrs kā tas notiek un kāda ir tā vienošanās… Vispār- ne vienam par to nav jāuztraucas! Piemirsu, kurš to bij teicis… bet ir ļooooti labs un pamācošs teiciens- "Klausies manos vārdos, bet neskaties uz maniem darbiem!". Tā esot jādara! Vot!

Un krodzinieks. Vispār, par viņu nav ko teikt- normāls čalis. Zina, kas jādara, neizliekas un sagādā visu, kas nepieciešams. Ir visos svarīgos notikumos klāt, bet tajos tieši nepiedalās… Patiesībā viņš ir vērotājs. Zina, kas notiek, kā notiek, bet neiesaistās un neiejaucas, jo viņam ir svarīga SAVA rūpala. Varbūt egoists, varbūt naudas rausējs… "velns viņ zina!" nav ne jausmas…

"Velc aiz ausīm" visus vai tikai sevi tik, cik vēlies… maini lomas cik vēlies- sākot ar krodzinieku un beidzot ar dārza rūķi… viss ir redzams kā uz delnas. Katrs spēlē savu lomu un liek spēlēt citam atbilstoši savām vēlmēm… un tu spēlēsi, ja vēlies iederēties un būt pieņemtam… šajā teātrī. Ja nē, tad tiksi padarīts par ļauno tēlu un vēl sliktāk- izraidīts…

Mēs visi kļūdamies… bet visam ir robežas un ir jāatrod brīdis, kad jāapstājas un jāpaskatās uz savu rīcību un būtību godīgi, patiesi un no visas sirds…
Kāds, tad tad esi tu un tavas vērtības, uz kurām tiek balstīta tava dzīve... jeb tava skatuve.

Tu spēlē lomu vai dziļi zem tās- meklē sevi?