Gribu uzcelt sniegavīru kopā ar... Tevi...

Durvīs parādās divas smaidīgas sejas.
"Skolotāj, mēs gribam parunāties... mums vēl ir laiks! "
Bērni mani bieži uzrunā par skolotāju... es arī nelaboju.
Māsa un brālis.
Saruna raisās viegli.
Vēroju, kā mazais brālis ik pa laikam pieskaras māsai. Samīļo, sabužina, nedaudz pabaksta- mīlot.
"Tev pietrūkst māsas?" jautāju.
Zēns sadrūma un klusi čukst: "Ļoti..."
Māsa nesaprašanā: "Bet es taču visu laiku esmu mājās! Ko tev vēl vajag?"

Zēnam pilnas acis...
"Sniegavīru! Es tik ļoti vēlos uzcelt kopā ar tevi sniegavīru..."

Spurainā pusaudze, protams, atbildi parādā nepaliek un paziņo, ka viņai nepatīk neko tādu darīt un pēc treniņiem viņa ir piekususi un vispār....
Zēns ar vīrišķīgu vēzienu norauš asaru un sejā ir redzams samierinājums.

Turpinu sarunu... nedaudz pastāstu par attiecībām ģimenē, ko nozīmē tās veidot un to, kāpēc ir svarīgi sarunāties un SADZIRDĒT vienam otru... kāpēc, tomēr, ir ik pa laikam... varbūt, nedaudz piespiežoties, bet izdarīt to, kas otram ir tik nepieciešams... un vērot, kādu prieku tas sagādās...
Patiesībā ieguvēji būs abi- viens priecāsies par saņemto, otrs par to, ka bija tas, kurš parūpējās...

Pienāca brīdis noslēgt sarunu. Atvadījāmies.
Pēkšņi sajutu lielu apskāvienu un meitenes iečukstēto: "Paldies!"

Es nezinu, ko viņi paturēs no mūsu sarunas, bet sniegavīram būs BŪT!
Un to viņi noteikti neaizmirsīs..!

Saskatīt, sadzirdēt, sajust to mazumiņu, kas var izdarīt tik daudz!
Lai mīļi sniegavīri katrā ģimenē!