Jautro skeletu laiks

Jā… šis gan ir interesanti un amizanti – kad šķietami nobāztie un aizmirstie skeleti sāk līst laukā no skapjiem. Tie jož pa priekšu saviem saimniekiem, klupdami, krizdami, kūleņodami, un dara visādus nedarbus un nesmukumus… Eh… nepaklausīgie! Agrāk viss bija tik vienkārši – paslēpt tos aiz skaistiem vārdiem, skaļām runām, sevis attaisnošanas un citu vainošanas, i darīts! Patiesību varēja sagrozīt tā, ka pats tai notici… un līdz ar to nepārprotami ticēja arī citi. Slavēja un cēla gaismā! Bet, kas gan ir patiesība!?! Katram tā taču ir sava… un nav svarīgi ko daru, galvenais…kā to pasniedzu!!! Kurš slēpa savus skeletus aiz varas, jo jebkurš kurmis savā laukā grib būt agronoms un zina labāk kā vajag..., kurš slēpa tos aiz svētvietas vārtiem, jo katru reizi izpildot rituālu atmazgājas tīrs..., kurš aiz nepārtrauktām žēlabām un nekā nedarīšanas, jo dzīve tāda un jādzīvo tā kā ir… un neko darīt… kurš aiz citiem- atrodot tajos vaininiekus un ienaidniekus… Tie gan bija laiki – viegli, ziedoši, bez atbildības un sekām. Bet tagad? Viss slikti un nesaprotami… jo viss ir kļuvis tik caurspīdīgs… Skaistie vārdi vairs nelīdz, žēlabas netur. Paliek tikai viena mēraukla – tīra, skaidra rīcība. Un tieši tā pasaka visu: par tevi, par tavām vērtībām, īpašībām un par to, vai tev vispār var uzticēties...Un ko tagad darīt? Salasīt visus savus skeletiņus pie apaļā galda, kārtīgi iepazīties un izskaidroties līdz salīgsiet mieru, jo ir taču jāsadzīvo… nu nevar bez viņiem!