"Kā ir tā jādzīvo, bet TEV, ne man!"
"Es darīšu kā gribēšu, bet tu kā vajag un ir pareizi."
"Es darīšu kā gribēšu, bet tu to putriņu strēbsi, jo tu taču sen nedarīji kā vajag, lai šī putra MAN nesanāktu."
"Nu ir sanācis kā ir sanācis un ir jādzīvo tālāk. Tu visu labosi, risināsi un iebāzīsi savas jūtas un vēlmes dziļi, dziļi, lai visiem, it īpaši man, būtu labi un pareizi."
"Esi, lūdzu, pieklājīgs un atbildi uz telefonzvanu!" kāda vecmamma strostē mazbērnu par to, ka bērns nevēlas ar viņu komunicēt, jo ļoti dziļi tika sāpināts…
....skumji, ka pieaugušajam nav vēlmes rast jaunu ceļu pie bērna sirds, jo nekas taču, viņasprāt, nav TĀDS noticis, jo pašai viss ir labi un nesaprot, ko bērns vispār var just. Viņai šķiet nepieņemama un nepareiza attieksme pret sevi, bet kas notiek ar bērnu nav svarīgi, jo viņš vienkārši tā nedrīkst justies! Un tādi cilvēki, visbiežāk, ir tie, kas vislabāk zina kā bērnam ir jāuzvedas un jāatiecas pret citiem- it īpaši pieaugušajiem. Bērns ir izlaists un punkts, bet savas rīcības un seku sakarību nesaskata it nekur. Jo kā jāizturas PRET mani ir zināmi un pareizi noteikumi, bet savu rīcību konstruēšu pēc savam vēlmēm un tur noteikumu NAV! Pieaugušais uzliek vainas sajūtu un atbildību uz bērna pleciem, bet nevis uzņemas to pats.
Tagad paanalizēsim.
Jau šis teikums vien liecina par to, ka vērtīgas sarunas nebūs, jo bērnam tiek uzlikta arī vainas sajūta, jo viņa rīcība attiecībā pret viņu ir nepareiza jeb nepieklājīga. Bērns tā jau jūtas slikti, dziļi sāpināts. Situācija ir ļoti labi zināma viņai, bet nekas netika darīts, lai kaut kādā veidā šī situācija tiktu mīkstināta vai meklēti citi ceļi, lai sakārtotu un izveidotu jaunas, siltas attiecības. Jo vieglāk ir iebāzt galvu smiltīs ar domu- gan jau kaut kā pats no sevis atrisināsies, jo es darīšu tā kā man ir vieglāk un ērtāk jeb NEKĀ attiecībā uz citu.
Tātad sāpināts un vēl vainīgs par savām sajūtām.
UN ja vēlies, lai tev ir vecmamma, tad, lūdzu, norij to visu un dari kā saku. Es tev zvanu- tu man atbildi, un mēs neko necilājam… laimīga un apmierināta panākusi savu- vecmamma. Tā ir jābūt un tas ir pareizi, jo, tad ES jutīšos labi, bet tavas sajūtas it tava problēma, es saku, ka tas nav pareizi, tad tā arī ir, jo tas traucē mierīgu dzīvi man. Punkts!
Kas notiek ar bērnu? It īpaši, ja apkārt vēl ir daudz tādi strostētāji- "nu kā tu tā, tā taču ir vecmamma, tu tā nedrīksti, ar viņu taču jārunā un jābrauc ciemos, jūs taču esat radi…"
Bērns nedrīkst just to, ko viņš jūt un vēl ir jājūtas par to vainīgam.
Nu, zināt atbildi? Kas notiks? Iekšējā agresivitāte augs augumā un plašumā, it īpaši, ja arī ikdienā viņš saskaras ar mazākām vai lielākām situācijām, kad nedrīkst just to, ko jūt un par to vēl uzliek vainas, kaunu sajūtu, arī baiļu.
Jo nereti gadās, kad arī sāk iebiedēt, ja nepārstāsi apvainoties vai dusmoties tūlīt atņemšu tev telefonu, nedabūsi vairs kabatas naudu vai dabūsi ar siksnu vai arī- nomiršu un tad, tu redzēsi.
Kā ar laiku izpaudīsies iekšējā agresivitāte? Ar agresiju pret citiem vai ar paškaitējumu. Un tur, tad visa "jautrība" aug augumā… Vienā gadījumā policijas iesaiste, otrā- psihiatrijas…Šeit iet runa, protams, par galējībām… bet nu tomēr.
Un kāda ir izeja šim visam? Tagad vedīsim bērnu pie psihologa un labosim, jo vecmammu vairs nav iespējams "pārtaisīt", bet bērnu vēl var…
Skumji, bet tieši pieaugušajam ir jābūt tam, kuram ir jāstrādā ar sevi un jaunajai paaudzei ir jārāda ko nozīmē situācijas izpratne un darbs ar sevi, lai turpmāk veidotos veselīgas attiecības.
Bet ko darīt? Jautāsiet. Tas ir labi, ka jautājiet, tad ir vēlme izzināt, strādāt, kļūt labākiem un būt par piemēru saviem bērniem…
"Tu drīksti tā justies, jo tev sāp… " viss labais sākas ar šo teikumu… un tālāk viss notiks izejot no tā, cik iekšēji pieaudzis un nobriedis cilvēks būs viņam blakus.
Lai vērtīgi!