Kad sveša ģimene kļūst par Tavu atbildību

Kad sveša ģimene kļūst par tavu ATBILDĪBU: mīļākās ceļš uz "labo māti jeb pareizāk sakot ļauno pamāti".

Viņas ienāk klusām – dažreiz kā draudzenes, kolēģes, citas reizes – kā "nejaušas sakritības".
Bet brīdis, kad sieviete apzināti izvēlas attiecības ar vīrieti, kurš vēl ir saistīts ar citu sievieti un ģimeni ar bērniem, ir vairāk nekā tikai jūtas vai kaisle.
Tā ir izvēle ar smagām sekām.
Tā ir rīcība, kura prasa atbildību.
Īpaši tad, kad viņa uzņemas lomu – ne tikai partneres, bet arī svešu bērnu "otrās mātes jeb pamātes". Un tā ir uzspiestā loma- bērnu neizvēlētā, neizprastā, negribētā... Šādā situācijā bieži redzams pretrunīgs mēģinājums: mīļākā, kas reiz bija iemesls sāpēm un sabrukumam, tagad cenšas būt "pareiza", "audzinātāja", "gādīga sieviete". Viņa grib būt pieņemta, attaisnota, varbūt pat mīlēta arī no bērnu puses. Taču šim ceļam ir rūgta un netīra ēna. Varbūt sabiedrība kaislīgi un naivi tic šim ilūziju pilnam mīlas stāstam, apžilbst no pasakas cienīga sižeta ar šķietamām laimīgām beigām, bet mēs visi zinām pamātes lomu tājās…

Bet bērni nav aizmirsuši. Viņi jūt. Viņi redz. Viņiem nav svarīgi vārdi – viņi atceras sajūtas, plosošās sāpes krūtīs, kur ar pirkstiņu rādīja, ka sāp…sirsniņa sāp, vakarus bez tēta, un veltot cerību pilnus skatienus uz durvju pusi, kad tur kas nograb… varbūt viņš nāk… mātes asaras spilvenā un tukšo skatienu nekurienē, neskaidrību kā būs… un pāragro pieaugšanu… kad vairs nav vietas brīvām un vieglām rotaļām un smiekliem kopā ar ABIEM vecākiem…

Un tagad – sveša sieviete mājas vidū, kas pieskaras tēva rokai un reizēm izliekas saprotam viņus.
Vai viņi viņu pieņem? Varbūt.
Izdabājot tēvam, lai izlūgtos mīlestību tajos mirkļos, kad satiekas…. Apskaužot citus bērnus, kuriem ir īsta, pilna ģimene un iztēlojoties uz mirkli, ka arī viņam tā ir…

Bet uzticība nenāk no maskām. Tā rodas tikai tad, kad cilvēks patiesi nožēlo, redz, ko ir izdarījis, un nerāda viltus "labo seju". Būt par "otro māti" nav statuss, ko var uzspiest. Tā ir loma, kas jāizpelnās, smagi, ar nožēlu no sirds, ar piedošanu lūgšanu… Un tikai tad, kad sieviete ir gatava paskatīties acīs PATIESĪBAI, pagātnei, cienīt bērnu īsto māti un apzināties savas izvēles sekas, var notikt dziedināšana.

Līdz tam? Tā ir spēle. Nežēlīga spēle!

Puspatiesību un ilūziju teātris, kurā bērni vienmēr paliek kā klusie liecinieki.

Bet viņi redz un saprot vairāk nekā pieaugušajiem šķiet…

Un viņi nekad neaizmirst, kurš nāca un ko atnesa – vai aiznesa – no viņiem… viņu ģimenes.