Kalpot ilūzijām

Ticēt ilūzijām, ko pats, CERĪBU pilns esi radījis, patiesībā ir skaisti. Viss ir rožaini un nav svarīgi par ko tās ir- par sevi, par attiecībām, par darbu, par nākotni, par cilvēku, bērniem… TICĒT, ka viss būs tieši tā, kā esi iedomājies, ir tik vilinoši…

Un, lai viss piepildītos ir vajadzīgs tik maz… būt uzticīgam un kalpot. Būt pacietīgam un gaidīt, ka noteikti viss būs… kaut kad, bet būs un tad es kļūšu patiesi laimīgs, atzīts, novērtēts, pamanīts!

Kalpošana ilūzijām ir smags un nepateicīgs darbs. Kalpojot es atdodu, bet nesaņemu absolūti neko pretī. Jo nav jau kam dot- viss aiziet tukšumā. Cilvēks kalpo ilūziju vārdā citiem cilvēkiem, notikumiem, lai tie būtu iederīgi paša radītā ilūzijā.

Viņš vēlas saņemt, viņš gaida, viņš tic, ka viss notiks, bet tā ir tikai viņa paša vēlme, bet ne to- citu. Viņš pats radīja ilūziju un pieņēma lēmumu kalpot un nevienam citam nav pienākums…

Ilūziju burbulis plīst.. smagi un skaļi. Ir vilšanās un sāpes, jo cilvēks beidzot apzinās, ka viss bija paša radīts un ne viens cits par to nav atbildīgs… ir pazaudēts laiks un pašam ir palicis tukšums. Ja vien būtu sevī ieklausījies, ja vien būtu apstājies jau tad, kad kļuva nepanesami…bet ticība un cerība, bija tā, kas vēlējās paturēt ilūziju un tai padevīgi sekot.

Savām ilūzijām cilvēks piešķir neizmērojamu vērtību un tad, kad realitātē tas viss, kam ticēji kļūs bezvērtīgs, rada apjukumu, tukšumu, sevis noniecināšanu un citu vainošanu.

Kad cilvēks to izdzīvo līdz kaulam, pieņem un apzinās…tad lēnām, bet pārliecinoši ienāk miers un līdzsvars…jo nav vairs jāizdabā, nav vairs JĀKALPO… ir tikai jāieklausās sevī un jābūt līdzsvarā ar apkārtējo pasauli.

Un tikai tad cilvēks saskata cik patiesībā pelēka ir prāta radīta ilūzija, bet skaista un vērtīga ikdiena, kura ir sajusta sirdī!