Neredzami smagais zirnekļu tīkls
Vai viegli ir iznīcināt sievieti? Ļoti! It īpaši mīlošu, ģimenisku, kura akli tic un cer.
Ar ko parasti viss sākas? Viss vienkārši! Ar meliem, necieņu un robežu pārkāpšanu.
Vispirms, pamazām un pat skaisti, tiek tīts neredzamais melu tīkls. Un viss ir labi, līdz patiesība nāk gaismā. Kā, lai attaisno savu rīcību? Jo cilvēks taču saprot, ka īsti pareizi nav- nodot, krāpt, melot. Bet kā, lai attaisno to, ka ir rīkojies nepareizi? Elementāri! Vainas sajūtas uzvelšanu otram. Un tīkls sāk plesties plašumā, kā nu kuram darbojas fantāzija. Sieviete arī pieņem to, ka varbūt tā arī ir… nebiju pietiekoši laba, skaista, gudra, varbūt par maz darīju… par maz centos.
Tīkls sāk žņaugt ciešāk, kad sieviete sāk spuroties.
"Jo tu taču biji tas, kurš meloja, nodeva, tā ir tava rīcība! Nē, tu esi vainīga, tu esi tā, kas visu šo izveidoja, ka man nācās tā rīkoties. Ja tu būtu bijusi normāla nekas tāds nenotiktu. Un, starp citu, bērni dzīvos pie manis, jo arī māte tu esi nekāda…"
Viss. Vainas, baiļu tīkls sievieti ir sapinis tik cieši, ka viņa tajā mēģina dzīvot un pielāgoties un izdabāt tam cilvēkam…jo pieņem… varbūt tā arī ir, varbūt es ko nepamanīju, varbūt man ir… jālabojas…?
Un bērni…. bērni ir visvājākā un sāpīgākā vieta sievietei. Un tas ir ļoti spēcīgs manipulatīvais ierocis, kura dēļ sieviete būs gatava uz visu.
Bet sirds jūt, ka tā tam nav jābūt…Lai kā censtos tīklu saplēst…tas viņu iznīcina vēl vairāk…tas ir kā kritiens bezdibenī. Sevis vainošana, šaustīšana, bailes, kas būs tālāk, kas notiks pēc tam…un… nereālās, nepanesamas SĀPES, sāpes, kuras plēš pušu…., jo vienkārši …mīl…
Kas notiek tālāk? Lielo uznācienu… kā mežģīnīti esošajam tīklam liek emociju spēles. Patiesībā tās jau bija visu laiku, tikai tagad tās ir visā krāšņuma, jo sieviete ir vienkārši nogurusi, nomocīta… "Redzi, redzi Tu taču esi nestabila, histēriķe. Un tāda tu esi bijusi vienmēr, tevi taču vajag izolēt, jo arī… darbā…. tevi nedrīkst laist…"
Tīkls ir uzvarējis! Jo KAUNS… kauns par visu notikušo, par to, ka nebija pietiekoši laba, par savām sajūtām un par to, ka nespēj kontrolēt un savaldīt savas emocijas…
VAINAS, BAILES un KAUNA sajūtas ir tās, kuras iznīcina… un iedzīvināt to visu otrā cilvēkā ir ļoti viegli, it īpaši empātiskai sievietei, kurai rūp. Un to spēj cilvēks, kurš ir sava Ego izdabātājs.
Bet ar to viss nebeidzas. Tālāk ir sabiedrības uznāciens. Stereotipiska domāšana un viss, kas ar to saistīts. Jo arī sabiedrībai ir savs viedoklis un redzējums. Emocionālais varmāka sabiedrībā ir vienmēr smaidīgs, laipns un ļoti patīkams cilvēks. Kā, lai par viņu kaut ko tādu padomā? Tad, jau tiešām, ar to sievieti kaut kas nebij kārtībā.
Tālāk sievietei ir divas iespējas. Mēģināt šajā visā izdzīvot, jo pašvērtējums ir iznīcināts, viņa ir nospiesta… un tālāk ir visas no tā izrietošās sekas un, protams, arī ir sākušās veselības problēmas.
Vai ticot sev, sevis VĒRTĪBAI, savām vērtībām un spēkam- RĪKOTIES. Un, lai plīst, kas plīsdams un deg, kas degdams.
Bet viena pagale taču nedeg!? Teiksiet. Deg un kā vel deg!
Ja sieviete sāk sevi šaustīt un justies vainīga par notikušo…tad attiecībās viņa ir bijusi …VIENA! Vainas novelšana uz otru- tas arī nozīmē to, ka pagale deg viena!
Ja abi uzņemtos atbildību katrs par savu rīcību, tad viss tiktu risināts jau sākotnēji un šī tīkla NEBŪTU.
Attiecībās vissvarīgākais ir GODĪGUMS, CIEŅA un ATBILDĪBAS uzņemšanās par savu rīcību un tas ir jādara ABIEM, ja vienam no pāra šī visa nav, tad NAV attiecību. Un tas otrs NEKAD nebūs gana labs, lai ko darītu un kā izskatītos.
Ar šo PIEMĒRU vēlējos ieskicēt, kas ir emocionālās vardarbības galvenie instrumenti- VAINA, KAUNS un BAILES.
Vai viegli atbrīvoties no šī tīkla? Ļoti smagi, bez palīdzības, gandrīz neiespējami.
Tāpēc nedrīkst klusēt, lai cik būtu kauns, lai kādas bailes tās nebūtu un, lai cik, tu justos līdzvainīgs! Lūgt palīdzību, rīkoties, rūpēties par sevi, savu mentālo veselību tas viss ir jādara visu pirms SEVIS dēļ un arī savu mīļo, tuvo līdzcilvēku dēļ.
Jo Tu un es esam VĒRTĪBAS!