Noķert zilo putnu

"Māāāām….māāāām! " dzirdu sava vecākā dēla balsi. Jau pēc intonācijas saprotu, ka tūlīt mans prāts sāks smagi strādāt… ehhh, pēc darba nesanāks prātam atpūsties.
"Nu, nu?"
Un sākas- garu garais, pineklīgais stāsts par to, kas ir viņa sapņu manta ko vēlas iegādāties un cik ļoti tā nepieciešama jau tagad (tā bija paredzēta pirkt pēc viņa dzimšanas dienas, ar cerību, ka sadāvinās vajadzīgo summu).
Bet… tas ir šausmīgi ilgi (2 mēneši) un viņš ir ieraudzījis veidu kā tikt pie naudas ātrāk!
"Un kā?" bažīgi novelku, jo puikam 8 gadi un velns viņu zina, kas šajā vecumā mūsdienu bērniem galvā ar visām šīm tehnoloģijām…

"Loterija!"
Jānopērk attiecīgais produkts, jāreģistrē čeks (tās, protams, jādara man), jāgaida izlozes diena un… nauda kabatā! Tur pat drusku paliks pāri un to atdošot man! Viss! Viņam viss ir skaidrs, jo tur tā ir rakstīt! Punkts!
Nopūšos… un cenšos izskaidrot savam bērnam, kā notiek izlozes… bet pēc izteiksmes saprotu, ka to visu viņš laiž gar ausīm, jo viņam viss ir skaidrs un tagad tam visam ir jāīstenojas dzīve… Labi, rīcības procesā vērošu un būšu klātesoša… jo dzīves pieredze bērnam jākrāj…

Un te sākās vesela epopeja ar produktu iegādi, čeku zaudēšanu, asarām par to un atkal pirkšanu- čeku saudzēšana… ar reģistrēšanas mocībām… un izlozes gaidīšanu ar eiro zīmēm acu zīlīšu vietā. Izlozes ir vairākas, jo var laimēt dažādas naudas summas… viena vilšanās pēc otras… un neizpratne par to, kāpēc nav mans vārds tur starp laimētājiem un katru reizi cenšos pacietīgi skaidrot par izlozi un VEIKSMES būtību tajā…

Vakarā, atbraucot no sava treniņa, redzu, ka puikam sirds ir tik pilna, ka nespēj neko pateikt…rāda izlozes rezultātus…atkal nekā….
…nopūšos… cik labi treniņā izdevās atslēgties no visa…

".. bet, Māām, es visu darīju kā vajag. Un cik vēl raudāju, kad čekus pazaudēju, es tik daudz pārdzīvoju (DZINNNN, dzinnn- man sajūtās iezvanās zvaniņš!)… un nekā, kāpēc tā, Māaam?"

Un tagad ieklausos savās sajūtās, kas manī tik ļoti norezonēja? Un ko saka emociju indikators- pozitīvs, negatīvs vai neitrāls?

Mierinu bērnu, turpinu stāstīt par VEIKSMES lomu… un lieku savam prātam paskaidrot, kas notiek manās sajūtās.

Sapratu!

Upura loma un ciešanas jeb pelnrušķītes sindroms

Es taču visu darīju un tik daudz CIETU un tāpēc tagad mani ir jāapbalvo. Bērnam NEAPZINĀTI ir izveidojies priekštats par to, ka būt upurim ir IZDEVĪGI!

Kāpēc personīgi mani tas tā norezonēja un ar kādu emociju indikatoru?
Tāpēc, ka arī es esmu dzīvojusi šajā upura lomā (kā mēs visi) un tagad spēju atpazīt un iziet no tās lomas. Jo dzīves laikā pilnībā izslēgt upura lomu nav iespējams, tajā cilvēks var ik palaikam attiecīgajās situācijās ieslīgt. Galvenais ir atpazīt to, izdzīvot un palaist. Palaist tā, lai atceroties situāciju, emociju indikātors būtu- NEITRĀLS (nejaukt ar vārdu vienaldzīgs). Ja atceroties situāciju parādās spilgtas, negatīvās emocijas, tad situācija nav izdzīvota un palaista… vēl ir kur rakt.

Un tagad domājam tālāk.. ja bērns esot šajā upura lomā laimētu lielo izlozi, tad kā tas varētu nostrādātu tālāk… turpmākajā dzīvē? Jo vairāk es ciešu, jo lielāka garantija, ka tikšu apbalvots?! Un, ja tas tā nenotiks, ja apbalvojuma nebūs, tad, ko jutīs šis cilvēks skatoties uz citiem, kuriem būs kaut kas vairāk vai labāk? Skaudību, nicinājumu (jo es ciešu un man ir tik slikti, bet viņš neko nedara un viņam viss ir…), dusmas, agresiju… vēlmi panākt, lai arī citi cieš tāpat kā es…?!

Ar šo piemēru es vēlos kaut nedaudz ieskicēt, kā veidojas neapzinātā ķēdīte, varbūt sanāca pa rupjo, bet pietiekoši spilgti, lai saprastu domu!

Mans galvenais uzdevums tagad- bērna uztveri virzīt uz neitralitāti pret šāda veida "spēlēm" un veiksmes lomu tajā visā. Lai arī laimesta gadījumā bērns spētu atgriezties neitralitātē.
Un ,protams, darbs ar ciešanām un upura lomu- bērnam saprotamā un viegli uztveramā valodā.

… un mums vēl trīs izlozes priekšā!
Ir, ko vērot un būt klātesošai šajā pieredzes gūšanas posmā un visos turpmākajos, jo arī es nepārtraukti pilnveidojos un augu kopā ar viņiem- saviem fantastiskajiem dēliem!

Bērna attīstības un kā personības veidošanas procesā vissvarīgākā loma ir tieši vecākiem!
Nenoraidīt viņa interesi pret kaut ko ar vārdiem- labs, slikts, drīkst, nedrīkst. Ja ir interese, tad viņš ir gatavs uzzināt, saprast un tas viņam ir jāpalīdz- esot KLĀTESOŠAM šajā izziņas procesā.

Bet vispirms, atgādinājums mums- vecākiem, darbs ar sevi- savas personības kopšana!

Lai vērtīgi!