Šakāļu loma

Vai jūs kādreiz esat jutušies kā ievainots dzīvnieks, iedzīts stūrī šakāļu bara priekšā?

Es esmu. Divas reizes.

Pirmā reize mani satrieca līdz pašiem pamatiem. Es biju kā izplosīts, neskaidras izcelsmes dzīvnieks, salauzts un izsmelts, ar skatu, kas vēl meklē sapratni, žēlastību un glābiņu – tieši no tiem, kas mani plosīja.
Tie bija cilvēki, kurus es biju uzskatījusi par pašiem tuvākajiem, svarīgākajiem, vērtīgākiem.
Un katrā viņu uzbrukumā es vainoju sevi caur dusmām un izmisumu...
"Ja es būtu pietiekama… ja es būtu pareizāka… viņi taču nerīkotos tā..."
Tā vietā, lai uzdotu jautājumu par viņu rīcības pamatotību, es sāku graut sevi – ticot, ka viņi ir pārāki. Viņi, manuprāt, bija "cēli dzīvnieki".
Es?
Es biju tikai ēna – nepilnīga, klusa, pastāvīgi vainojot sevi it visur un it visā, lai kā pret mani izturētos un, lai kā viņi rīkotos.

Es nezināju, kas esmu.

Otrā reize bija citāda.

Šoreiz es zināju, ka mani dzīs stūrī.
Un es izvēlējos pati nostāties tur.
Nevis padevībā, bet apzinātībā.

Un šoreiz viss bija skaidrs:
Es zināju, kas es esmu.
Un es zināju, kas ir viņi.
Viņi bija šakāļi. Ne personiski – bet pēc būtības.
Jo tikai tie, kas paši nespēj stāvēt vieni, uzbrūk barā.

Šoreiz es neredzēju priekšā autoritātes vai kādu pārāku spēku.
Es redzēju cilvēkus, kuri runāja caur savām sāpēm:
Un viņu agresijā es vairs neredzēju patiesību – tikai viņu pašsāpes:
To, ka viņi jūtas mazi.
To, ka viņi meklē spoguli, kurš rāda tikai to ko viņi vēlas redzēt, jo ir bezgala paštaisni.
To, ka viņi neskatās sevī, bet vēlas pārveidot citus.
Cilvēki, kuri neredz sevi, bet meklē vainīgos...

Vai es klusēju? Nē, es runāju dziļi klausoties savā mierā, ar lielu cieņu un uzticību sev... un izbaudīju... izbaudīju to, cik tajā brīdī viņi jūtas vareni. Es ļāvu viņiem sevi rādīt.
Un ļāvu viņiem redzēt mani.
Nevis kādu, kuru var ietekmēt vai iznīcināt, bet kā klātbūtnes spēku, kuru nevar salauzt.
Mans spēks un vara ir manā mierā.
Un šajā brīdī es sev apliecināju:
Es nekad neesmu bijusi kā viņi.
Un es nekad nekļūšu.
Jo manas vērtības ir pavisam citas.

Es izvēlos būt patiesa – vispirms pret sevi.
Un tas ir spēks, kuru nevar izraut no manis neviens nosodījums, drauds vai aplams vērtējums.
Es zinu, kas es esmu.
Un tu- zini?