Tā dzīvē notiek jeb frāze, kura attaisno gandrīz visu
Kabinetā ienāk meitene. Uzvilkta kapuce, mati aizsedz lielāko sejas daļu. Pelēkas drēbes, tāda sajūta, ka krēslā iesēžas ēna ne cilvēks.
Rosinu uz sarunu, tā raisās lēni, it kā taustīdamies vai var man uzticēties.
Strādājot padsmit gadus savā profesijā, jau zinu iezīmes kas un uz ko norāda. Tagad tik jāiepazīst kāda viņa ir tur- dziļumā, zem biezā aizsargslāņa.
Ledus sakustējās straujāk nekā gaidīju.
"Mamma neprot izvēlēties vīriešus… (pauze), bet mani tas īsti neskar!" ar izteiktu vienaldzību saka meitene.
Esmu iemācījusies pēc darba dienas, aizslēdzot kabineta durvis, aiz tām ieslēgt arī gandrīz visas sarunu analīzes t.i. nenest darbu mājās.
Šī meitenes frāze paliek prātā un tik labi savienojas ar tik bieži dzirdēto citu frāzi "tā dzīvē notiek".
Visspilgtāk atceros sarunu ar kādu jaunu sievieti- precējusies, bērnu nav, ieņem vadošo amatu. Šķiet izglītota, zina ko nozīmē atbildība, pienākums un viss, kas ar to varētu būt saistīts. Un sarunā par to, ko nozīmē bērnam dzīvot nepilnā ģimenē, kuru atstājis kāds no vecākiem, lai izveidotu jaunu. Runājām par bērna sajūtām, iekšējo pasauli un kā tas varētu atspoguļoties turpmāk viņa dzīvē. Viņa atbildēja ar tādu striktu nostāju: "Tā dzīvē notiek! Un viņam tas ir gan jāsaprot, gan jāpieņem!"
Mazliet pie sevis paironizēju, ka nu redz kā sev darbā atvieglotu dzīvi- atnāk bērns, kurš ir pazudis savās sajūtās, neprot izskaidrot emocijas, ar nenoteiktības sajūtu, nav pamata, kurš nesaprot, kas notiek un ir ierauts vecāku attiecību kārtošanā vai gluži pretēji atstāts novārtā, kur mammas maina vīriešus un tēvi vēl īsti nepaspējuši aiziet no ģimenes jau rada nākamo un drīz jau ienāk citi bērni, kur viņš tiek dalīts kā mantiņa- viena nedēļa pie mammas, otra pie tēta, vai atkal rada ilūziju pilnu dzīvi, ka gan jau tētis vai mamma atnāks atpakaļ un dzīvosim labi, vai vispār bērns tiek atstāts radinieku aprūpē, jo jākārto abiem sava dzīve, jo jaunajā ģimenē taču nav vietas… visu šo trauksmi, neziņu, stresu, bailes, nesapratni, nevajadzības sajūtu… paskaidrot ar vienu frāzi- "Tā dzīvē notiek!" Viss!
Jā, šo frāzi visbiežāk adresē tieši runājot par bērniem. Kas tur liels? Jautāsiet? Visādi dzīvē notiek!
Dzīvē gadās nejaušības, nelaimes gadījumi, sakritības, kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj ietekmēt.
Bet viss pārējais ir atbildība, pienākums, godīgums, cieņa un nebeidzams darbs pie pašattīstības, pašizglītošanās un kopīgs darbs ģimenē.
Kurš ir tas vecums, kad bērnam pašam viss jāsaprot? Vai tiešām tas, kas notiek ir jārāda kā norma? Kā bērns mācās vērtības, atbildību? Pašizaugsmes ceļā vai tomēr ģimenē?
Zem šīs frāzes tiek paslēpta bezatbildība, meli, nodevība, necieņa, nevēlēšanās darīt, domāt, analizēt, vieglprātība. Tas ir kā attaisnojums.
Un tagad padomājiet no bērna acīm- bērniņ, tas nekas, tā dzīvē notiek. Ko bērns ar to saprot, iemācās? NEKO! Tikai to, ka tā ir norma.
Norma nenest atbildību par to, ko pats esi radījis un izveidojis, neuzņemties atbildību par savu rīcību un par tās izraisītajām sekām, kalpot sava Ego vajadzībām, bēgt no grūtībām un meklēt vieglāko ceļu.
Kā šī frāze var iemācīt vērtības, atbildību, pienākumu, cieņu un nebeidzamu ģimenes locekļu attīstību un darbu pie attiecībām?
Vai mūsdienās tā tiešām ir NORMA, ka bērni ienāk tā pat vien, tāpēc, ka sanāca vai it kā mīlestības apliecinājums vīrietim un tā no katra, kas ienāk viņas dzīvē, vai arī bērnu rada, lai noturētu vīrieti… ka vīrietis aiziet no ģimenes, tāpēc, ka sagribējās vieglumu un bezrūpīgu, jo dzīvojam taču sev un vienreiz (arī šī ir vienkārši ĢENIĀLA frāze)!!! Un tā varētu turpināt un turpināt…Viņam ir jābūt mierā ar to, ka vecāki turpina kārtot savu privāto dzīvi, atstājot viņu pašam sev. A, ko vēl vajag? Apģērbts ir, paēdis ir…bet viss pārējais- tā dzīvē notiek! Viss!
ES NEBĀŽU VISUS VIENĀ MAISĀ, nebūt nē.
Jā, dzīves situācijas mēdz būt dažāds, kāds no vecākiem (vai abi) aiziet viņsaulē, vai sāk lietot atkarības un tā dēļ degradējas (un tad ir jāglābj sava un bērna veselība) vai kad ir destruktīvas jeb graujošas attiecības un citas izejas nav, kā tās pārtraukt un vēl citi piemēri.Bet ne jau par to iet runa, es uzsvaru lieku uz BĒRNIEM pieaugušo attiecībās! Kur šajā visā paliek bērns? Un vai no viņa šajā visā netiek prasīts vairāk nekā no pieaugušā?
Ja pieaudzis cilvēks nespēj uzņemties atbildību pats par sevi, par savu rīcību un tās sekām, tad kā, lai to izdara mazs bērns, kuram vēl nav dzīves pieredzes?
Jā, bērni ļoti ātri adaptējas un tā viņš izdzīvo jebkurā situācijā, bet tas viss nekur NEPAZŪD, jo šī viss liek arī savas izjūtas, sāpes, nesapratni nospiest kaut kur dziļi, dziļi sevī.
...jo tā dzīvē notiek un tev nekas nav jājūt....
Cilvēkam IR sevi jāattīsta un jāapzinās kā personība, jāizkopj sevī tādas īpašības kā godīgums, atbildība, pienākums, skaidri jāapzinās savas vērtības un tikai tad viņš būtu, vai arī skaidri apzinātos, ka NAV, gatavs veidot ģimeni. Un par jebkuru no izvēlēm uzņemas atbildību.
Jo ģimene ir ATTIECĪBAS un to kopšana ir darbs, ko uzņemos darīt visa mūža garumā. Ģimenē nav vietas EGOcentriskumam, bet gan cieņpilnai sadarbībai un VISU ģimenes locekļu vajadzību ņemšana vērā! Un to spēj tikai koptas un apzinātas personības.Jebkurā ģimenē ienāk krīze un tas ir labs rādītājs, ka ir nepieciešamas pārmaiņas un tas nenozīmē mainīt cilvēku vai bēgt prom, bet gan STRĀDĀT PIE SEVIS kā personības un saprast, kas šobrīd ir nepieciešams.
Un tad ŠO bērns uztvertu kā normu, mācīsies un ņems par pamatu savai turpmākajai dzīvei, ka vispirms ir jākopj SAVA personība un kā tiek veidotas attiecības.
Bērni ir mūsu spoguļi un mums taču gribās redzēt tajos skaistu, foršu personību spoguļattēlus?🤗😉
Lai Vērtīgi!💕