"Tu būsi nākamais!"
Jo trakāk, jo labāk un tāpēc TICAMĀK! Cik ļoti patīk ticēt baumām un absurdām lietām. Atplēstām mutēm klausīties un ņemt par pilnu it visu, ko tev kāds atstāsta. Bet patiesībā būtu ar bažām jāuzlūko tieši šis stāstītājs… jo nākamais vari būt TU, par kuru ies runa! Jo šajā gadījumā tu esi tas, kurš atbalsta un veicina to, lai cilvēks turpinātu teikt nepatiesību, apmelot vai sagrozīt faktus. Cilvēks jūt atbalstu savai visatļautībai, jo ir klausītāji, kuri tic un seko viņa teiktajam.
"Neskataties uz maniem darbiem, bet klausaties manos vārdos…" ir tāds dzirdēts teiciens par ne visai labu un godīgu garīdznieku…
Šis teiciens ļoti labi pasaka, ka tomēr IR jāskatās uz darbiem…
Nu, piemēram:
Kāds atnāk un paziņo- "A Pēterītis par tevi teica to un to… Kā tu tā varēji! Šausmas!!" Situācija vispār neskar to cilvēku, bet viņš jau pārmet. Viņš pat nezina lietas būtību, bet tikai to, ko viņam sastāstīja! Bet šausmas un šausmas! Tātad, par kuru ir runa? Par cilvēku, kurš ko teica, par atstāstītāju vai to, kuru vaino? Pareizi- par atstāstītāju! Ar kādu nolūku tu to saki, lai ko? It īpaši, ja tas tevi vispār neskar…
Un tagad par teicēju. Visi cilvēki melo! Visi, bez izņēmuma un tas ir jāatceras! Katrs kādā situācijā grib sevi parādīt labākā gaismā… bet nez kāpēc ir iegājies tā- kurš ir skaļāks un visus tiesā, tad tam ir taisnība… Bet būtu jāieskatās un jāpadomā, kas liek viņam tā darīt, kas tiek slēpts aiz emocijām un pat agresivitātes.
Nelielas vadlīnijas visizplatītākajās cilvēkattiecībās, lai veicinātu lielāku izpratni, ko parasti cilvēki grib attaisnot vai slēpt.
Ja cilvēks krāp un nodot, tad runa ir par krāpēju nevis to cilvēku, kuru krāpj. (Rīcība visu izsaka. Tāds ir viņa morāles, vērtību un atbildības līmenis, kuram viņš seko. Viņš vienkārši ir tāds cilvēks un meklēt vainīgo un vēl jo vairāk vainot to, kuru nodeva ir vairāk kā absurdi.)
Ja cilvēks meklē attiecības ar otru cilvēku, kuram ir ģimene, tad runa ir par abiem mīlniekiem, nevis to, kas notiek ģimenē! (Jo šeit ir abu pieņemtais lēmums un viņu rīcība ir atbilstoša viņu ABU morālām vērtībām un šeit nav nekāda sakara ar ģimenē notiekošo)
Ja cilvēks vadošajā amatā publiski pazemo, apvaino un noskaņo citus darbiniekus pret to, kuru apvaino, tad runa ir par PRIEKŠNIEKU nevis darbinieku. (Tāda ir šī priekšnieka personība. Un kurš gan gribētu, lai vadošajā amatā būtu tāds nelīdzsvarots cilvēks, kurš mobingo nevis konstruktīvi un ētiski risina problēmas vai konfliktus)
Ja bērns ir agresīvs un ilgstoši terorizē apkārtesošos, tad tas ir par viņa vecākiem un to, kas notiek ģimenē, nevis par bērnu vai apkārtējiem. (Vecāki ir atbildīgi par drošu vidi un bērna psihoemocionālo stāvokli)
Jā, mēs visi pārrunājam kādu situāciju vai notikumu, kuri pa lielam mūs neskar, bet ir šausmīgi interesanti. Un tas ir normāli, jo dzīvojam sabiedrībā. Šāda pārrunāšana tuvu cilvēku starpā,( kad nekas netiek nests ārā ar domu- "a vot" viņš par tevi teica to un to vai arī zini, ko es uzzināju!…), ļauj ieskatīties un stiprināt savas vērtības un izpratni par cilvēkattiecībām. Saprast, kas man personīgi šajā situācijā ir pieņemami un kas nē. Un mēs nekad nevaram ZINĀT kā paši rīkotos attiecīgajā situācijā. Un viss, tur arī tam būtu jāpaliek. Bet mēs nevaram galvot par citiem, pat par vistuvākajiem, jo katras atbild pats par savu RĪCĪBU un to, kas nāk no viņa mutes ārā. Tā ir katra cilvēka PAŠA atbildība!
Kam tad ticēt, jautāsiet? Sev un savām vērtībām! Ja tavas vērtības saskan ar notiekošo, tad jau viss ir kārtībā. Ja cilvēka darbi, rīcība priekš tevis ne ko nepasaka, bet tu klausies tikai tajā, ko viņš saka un tevi tas apmierina, tad arī tad, laikam, ir viss ir kārtība… tikai vēlāk nemeklē vainīgos… tad, kad pirksts norādīs uz tevi!
Ieskatamies paši sevī un paanalizējam savu rīcību un to, kas nāk ārā no mūsu mutes, bet tā no visas sirds un godīgi… mums visiem ir kaut kas pie kā piestrādāt.