Ziemassvētku gariņš

"Mīļo Ziemassvētku vecīti! Man ļoti patīk visas tavas dāvanas, bet šogad es ļoti vēlētos…."

Lasu vēstulīti, kuru atradu zem mūsu eglītes.
Esmu pārsteigta! Lasu, smaidu, riešas asaras… Paskatos uz dēlu- priecīgs, ātri novēršas… Rūpīgi vēstulīti nolieku tur, kur bija. Dēls apskauj un iečukst: "Šogad pati sev neliec dāvanu, tev Vecītis noteikti kaut ko atnesīs… " 

Es to darīju lielākai ticamībai, ka Vecītis pastāv. Vienu gadu gan aizmirsu sev nolikt un saņēmu lielu nosodījumu, ka esmu slikti uzvedusies un tāpēc man nepienācās dāvana.
Mans lielais puika, kurš jau dažus gadus zina, kā rodas dāvanas zem egles, ir noķēris Ziemassvētku vecīša garu. Šogad it īpaši! Un dara visu, lai arī brālītis vēl turpina ticēt šim Ziemassvētku brīnumam… jo drīz arī viņam viss taps skaidrs… un nu, esmu pārliecināta, ka tā noteikti nebūs vilšanās!

Es nonācu pie atziņas, ka šis Ziemassvētku vecīša GARS mūsu ģimenē ir patiess, dzīvs un mēs to iemācījāmies uzburt…
Rotāšana, gatavošanās, ik pa laikam mierpilnas sarunas katrā adventē par to, kas ir bijis un ko esam apguvuši, drīz taps īpašās Ziemassvētku vakara piparkūkas, pateicības cienastiņš- nu jau Ziemassvētku vecīša garam, satraukuma pilns gulētiešanas rituāls… nesteidzīgi viss rit savu gaitu, savā laikā…
Un pašas dāvanas nemaz nav svarīgas, bet gan rūpes, uzmanība un patiesums ko tās nes... jo kopā, jo vērojam, jo stiprinam vērtības.

Bet vienīgā, neatrisinātā mīkla lielajam dēlam ir- kā es varu nolikt dāvanas tā, ka viņš neko nedzird un nepamostas… jo egle taču ir viņu istabā… un pie viņa gultas…

Es tā saprotu, ka šogad man būs specoperācijas cienīgs dāvanu nolikšanas pasākums… jo dēls vēl piemetināja, ka droši vien tas izskatās ļoti smieklīgi…

Ziemassvētku vecīša GARS, lai iemājo katrā no mums un dāvanas, kuras viņš nesīs, lai ir pateicības pilnas par to, ka esam viens otram, ka redzam, ka zinam, ka saprotam, ka jūtam…